Cohousing – jauna veida nekustamais īpašums Eiropā

Kopdzīve mūsdienās tiek uzskatīta par labāko alternatīvu tradicionālajiem nekustamā īpašuma veidiem. Tas cilvēkiem ar ierobežotiem resursiem nodrošina piekļuvi mājoklim, ko viņi citādi negaidītu. Šodienas situācijā, kad krīze ir iznīcinājusi miljoniem ģimeņu Eiropā, kohopošana ir varbūt vienīgā formula, kā “izglābt noslīkušos”. Par to, kas viņš ir, un par viņa popularitātes noslēpumiem lasiet šajā rakstā.

Skandināvijas nekustamā īpašuma modelis

Tomēr ne velti Dānija, Zviedrija un Norvēģija ir pasaules labklājīgāko valstu sarakstā! Skandināvu gudrība un atjautība viņus reti pievīla, tāpat kā neļāva viņus nomelnot pat tālajos 60. gados, kad vairākas dāņu ģimenes nolēma apvienoties, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus un vienlaikus nekristu mūžīgā verdzībā bankai. Viņiem sekoja zviedri un norvēģi, kuri nekavējoties novērtēja visas šīs alianses priekšrocības. Tā radās kopdzīve – mājokļu kopiena, kurā nekustamais īpašums pieder visam kooperatīvam, nevis privātpersonām vai ģimenēm. Tās biedriem tiek piešķirtas tiesības uz mājokli apmaiņā pret ieejas maksu, kuru viņi saņem atpakaļ (un dažreiz ar labu piemaksu!), Ja viņi iziet no kooperatīva. Tajā pašā laikā visi īrnieki maksā ikmēneša īri par telpām, kurās viņi dzīvo, un sedz vispārējās teritorijas, dārza zemes gabala uzturēšanas izmaksas utt. Lasot šīs līnijas, daudziem cilvēkiem galvā var būt kopienas attēls, bet patiesībā tā ir ne tā, jo šeit katrai ģimenei ir atsevišķa dzīves telpa un neatkarīgas finanses. Kopdzīvei nav nekā kopīga ar tradicionālo kooperatīvu, kurā pēc ieejas maksas samaksas katrs dalībnieks kļūst par savas mājas īpašnieku un pats maksā hipotēku. Kopdzīvē vienmēr viss pieder kooperatīvam, un tā dalībnieki nekad nevar kļūt par dzīvokļu īpašniekiem, kuros viņi dzīvo. Šādā kopienā īrnieki kopā maksā bankas aizdevumu ikmēneša kvotu veidā, kura summa samazinās, nomaksājot hipotēku..

Kopīgas priekšrocības

Šādas kopienas pamatā ir demokrātija un visu tās iedzīvotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar kopdzīves dzīvi. Samaksājot sākotnējo maksu, katram dalībniekam ir tiesības uz neierobežotu uzturēšanos kooperatīvā ar tiesībām to mantot, īrēt uz noteiktu laiku utt. Īrnieka izlikšana ir iespējama tikai tad, ja regulāri netiek maksāts vai netiek ievērotas uzvedības normas, kuras nosaka kopdzīve..

Milzīga daļa Skandināvijas valstu iedzīvotāju dzīvo šādu kopienu režīmā. Tātad katrs trešais Kopenhāgenas iedzīvotājs dzīvo kopdzīvē. Tajā pašā laikā ēku un urbanizāciju skaits ar šāda veida nekustamo īpašumu, kā arī to pieprasījums gadu no gada strauji palielinās, un to atbalsta no valsts līdzekļiem. Šīs popularitātes galvenais iemesls ir lēta pieeja mājoklim, zema īre un personīgo hipotēku pārslodzes trūkums. Turklāt Skandināvijas valstis dāsni subsidē koučingu, tāpēc sākotnējo iemaksu un ikmēneša maksājumu lielums ievērojami samazinās..

Vēl viena šādas kopienas priekšrocība ir reformu kopīga īstenošana, kas iespējama, pateicoties visu tās iedzīvotāju ieguldījumam. Interesanti, ka daudzos gadījumos dāņu dzīvesvietas ir labākā stāvoklī nekā tradicionālās..

Mūsdienās Dānijā ar 5 miljonu iedzīvotāju dzīvesvietu ir 125 000 kopīpašumu. Tas Dānijas jauniešiem un ģimenēm ar nelielu budžetu ļauj piekļūt mājoklim, lielāko daļu algas iztērējot hipotēkas apmaksai. Katrs kooperatīva dalībnieks veic sākotnējo ieguldījumu, kura summa Kopenhāgenā svārstās no 3000 līdz 30 000 eiro, atkarībā no mājokļa lieluma un tā atrašanās vietas.

Kooperatīva pirkšana un celtniecība

Koopejas būvēšana vai pirkšana ir iespējama, pateicoties tās dalībnieku sākotnējiem ieguldījumiem. Tomēr tā finansējuma lielāko daļu joprojām veido bankas aizdevums. Šajā gadījumā ēka Andel darbojas kā maksājuma garantija un kļūst par bankas īpašumu, ja parāda radušās no kooperatīva..

Lielākā daļa kohousu Dānijā netiek veidoti jaunbūvēs, bet gan vecās ēkās, kas ir pielāgotas šai nekustamā īpašuma formai. Tāda pati situācija vērojama citās Skandināvijas valstīs, kur papildus valdība subsidē vairs ne jaunu ēku atjaunošanu, saistībā ar kuru kopējais kooperatīvā aizdevuma apjoms samazinās. Tā rezultātā visi ir laimīgi: valsts atbrīvojas no nobriedušām ēkām, un kooperatīvs dalās ar ievērojamu daļu sava parāda.

Kopdzīve

Runājot par nekustamā īpašuma pārdošanu kopīpašumā, mēs domājam tiesību nodošanu izmantot tās mājokli jauniem kooperatīva biedriem. Tādējādi tiek pārdota nevis pati dzīves telpa, bet gan tiesības dzīvot tajā. Darījumā ir iesaistīts pārdevējs, pircējs un koučinga politikas padome, kurai ir pilnvaras apstiprināt vai noraidīt pircēja kandidatūru. Savukārt pārdevējam jāsaņem atļauja pārdot no koalīcijas padomes. Veicot darījumu, direktīvu padome pārbauda, ​​vai īpašuma cena atbilst kooperatīva noteiktajām likmēm. Ja tas ir pārāk augsts, tie pārdevējam uzliek par pienākumu to pazemināt līdz standarta vērtībai..

Tūlīt pēc mājas pārdošanas nauda nonāk kopdzīves vadītājiem. Kad viņi ir pārliecināti, ka pārdevējam nav parādu, nauda nonāk viņa kontā.

Gaidīšanas saraksti

Pieaugošā Skandināvijas kooperatīvā modeļa popularitāte ir radījusi arvien garākus gaidīšanas sarakstus. Pašas cohauses nosaka tos, kuriem ir prioritāra pieeja mājoklim viņu teritorijā. Tas nozīmē, ka tad, kad kooperatīva biedrs nolemj pārdot savu daļu, viņam nav tiesību to nodot pēc saviem ieskatiem, bet viņš ir spiests slēgt darījumu ar tiem, kas ir gaidīšanas sarakstā..

Īpašuma cena kopdzīvē

Mājokļa izmaksas kooperatīvā ir atkarīgas no tā teritorijas, veiktajām reformām, vispārējā stāvokļa un mēbeļu un sadzīves tehnikas klātbūtnes tajā. Daudzas savrupmājas pieder sindikātiem un citām sabiedriskām organizācijām. Šādos gadījumos mājokļa izmaksas gadu gaitā nemainās un reformu dēļ var tikai nedaudz pieaugt.

Citos kooperatīvos nekustamā īpašuma cena paaugstinās, lai pielāgotos tirgus realitātei. Tomēr šis pieaugums nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt standartā noteikto maksimumu..

Šodien Kopenhāgenā tiek piemērota iemaksa par 50 kvadrātmetru lielu dzīvokli² ir 7000 eiro, un mēneša īre, ieskaitot apkuri, ir 220 eiro. Salīdzinājumam: tāda paša dzīvokļa pirkšana privātajā sektorā izmaksātu 140 tūkstošus eiro.

Divi kopdzīves piemēri Dānijā

Boligforening Finlandsgade urbanizācija Kopenhāgenas centrā ir neliela dāņu kopdzīves piemērs. Tas sastāv no 72 dzīvokļiem ar attālumu no 45 līdz 116 m². Kopienai ir iekšējs gaidīšanas saraksts: kad viens no dzīvokļiem ir atbrīvots, kooperatīva biedriem ir pirmtiesības to izmantot prioritārā secībā. Paši iedzīvotāji ir izstrādājuši 10 gadu plānu savas ēkas atjaunošanai. Līdz šim viņi ir pilnībā atjaunojuši jumtu un uzcēluši pagalma dārzu, un tuvākajā laikā plāno nomainīt visus logus un santehniku..

Nomas maksa šeit svārstās no 2200 līdz 4200 CZK mēnesī (no 293 līdz 560 eiro, atkarībā no telpu platības). Lielākā daļa iedzīvotāju mēnesī maksā mazāk nekā 400 eiro. Brīvajā tirgū viena un tā paša dzīvokļa īres izmaksas būtu vismaz 3 reizes augstākas.

Kooperatīva teritorijā ir kopīga ēdamistaba, kurā visi iedzīvotāji vairākas reizes nedēļā kopā pusdieno vai vakariņo (ja ir vēlēšanās), svin svētkus un dzimšanas dienas, kā arī plaša bērnu istaba, kurā bērni spēlē vecāku uzraudzībā, bibliotēka, sporta zāle, pirts utt. rotaļu laukums. Kooperatīva biedri pārmaiņus ved bērnus uz skolu, organizē ekskursijas, ceļojumus uz dabu utt. Vietējo iedzīvotāju vecums ir ļoti atšķirīgs: no studentiem līdz pensionāriem, lai gan lielākais vairums šeit ir jaunas ģimenes ar bērniem.

Vēl viens kopdzīves modelis ir AAB (Arbejdernes-Andel-Boligforening) mājokļu komplekss, kas ir Dānijas lielākā un vecākā kooperatīva piemērs. Tas sastāv no 17 482 dzīvokļiem un 82 ēkām, kas ir ekonomiski neatkarīgas un ievēl savu direktoru padomi. AAB augstākā iestāde ir sabiedrības pārstāvība, kas ievēl prezidentu un viceprezidentu. Lai kļūtu par AAB biedru, jums jābūt sindikāta dalībniekam vai jāreģistrējas kā aktīvam mājokļa pretendentam. Vairumā gadījumu gaidīšanas saraksts pārsniedz 15 gadus. Tas ir saistīts ar faktu, ka AAB ir ēkas dažādās Kopenhāgenas daļās, un tas ļauj tās biedriem turēt lētus mājokļus tur, kur viņiem ir ērti. AAB dzīvokļa vidējā mēneša īre mēnesī maksā 300 eiro, kas ar vidējo deniņa algu 4000 eiro ir pilnīgi nekaitīga summa..

Kolektīvs citās valstīs un Krievijā

Kopš krīzes viļņa ir plosījusies pasaule, pat viskonservatīvākās Eiropas valstis ir aktīvi iesaistījušās sava kopdzīves modeļa izveidē. Lielbritānija, Īrija, Spānija, Itālija, Francija ir pieņēmušas nenovērtējamu Skandināvijas pieredzi un pastāvīgi būvē sadarbības kompleksus savā teritorijā. Cohousing kļuva plaši izplatīts ASV un Kanādā, kur to sauc par “condominium”, kā arī Austrālijā un Jaunzēlandē, kur to sauc par strata titulu.

Krievijā, kas ir pilnībā izdzērusi obligāto komunālo vērtību šarmu, kopdzīves ideja vēl nav atradusi pienācīgu skaitu sekotāju. Krievijas psiholoģija, vēsture un pat klimats nav ļoti labvēlīgi šāda veida nekustamā īpašuma ieviešanai valstī. Tomēr tam ir priekšnoteikumi, kaut arī ne gluži klasiskā kopdzīves stilā. Mēs runājam par tā saucamajiem ekociematiem, kur visi dalībnieki dzīvo sabiedrībā, un tiem ir kopīgas iekārtas un aprīkojums: ēdnīca, pārtikas noliktava, ledusskapis, veļas mazgātava utt. Ir arī bezmaksas drēbju maiņas punkts, kur ikviens var atstāt nevajadzīgas lietas apmaiņā pret apkārtnes bibliotēka, kopienas bibliotēka, autostāvvieta, TV, DVD, sauna un duša, kā arī mazi veikali, kur vietējie pārdod savus produktus. Viena no galvenajām atšķirībām starp ekociematu un kopdzīvi ir neatkarīgu finanšu trūkums katram tā loceklim un iekšējās naudas sistēma, kuru kopienas iedzīvotāji izmanto, lai samaksātu viens otram. Pēc viņu teiktā, šādi viņi cik vien iespējams izvairās no “ārējo” banknošu verdzības, kas viņiem rada nesalīdzināmu brīvības sajūtu. Eko kopienas princips ir balstīts uz pilnīgu savstarpēju uzticēšanos, tāpēc nav durvju slēdzenes, atslēgas, aizsargi un citi ārējās civilizācijas atribūti. Tomēr mēs runājam par kopienu, nevis par kopdzīves modeli. Tieši Krievijā, kur lielākajai daļai iedzīvotāju budžeta trūkuma dēļ nav piekļuves mājoklim, koošanās sistēma varētu kļūt par reālu izeju un lielisku alternatīvu tradicionālajiem nekustamā īpašuma veidiem. Mūsdienu sabiedrības džungļos, kur katrs cīnās par savu izdzīvošanu, Skandināvijas kooperatīvu modelis ļautu daudziem atrisināt savas mājokļa problēmas un kopā radīt apstākļus dzīvei, ko ne vienmēr var sasniegt atsevišķi.