Arhitektūras gigantismam ir gandrīz psihotropa iedarbība uz cilvēka psihi. Ko diktatori, autoritāro režīmu "arhitekti", labi saprata. Tāpēc staļinisms un hitlerisms nemitīgi veidoja milžus, kas ar savu grandiozitāti nomāca mazo cilvēku, atspoguļojot nevis Visuma Radītāja spēku un varenību, bet gan politiskās piramīdas virsotnē uzkāpušo līderu – divdesmitā gadsimta olimpiešu – spēku un nepiekāpību.
Nepārtrauktie ideoloģiskie kari starp reliģijām un tautām ir nolīdzinājuši Ņūtona diženumu un godību līdz mūsdienām. Mums ir grūti iedomāties milzīgo dievbijību, ar kādu viņa apgaismotie laikabiedri viņu uzlūkoja. Jāatzīmē, ka sers Īzaks kļuva par fiziķi tikai 20. gadsimta sākumā, salīdzinoši nesen. Un savā laikā viņš bija vairāk burvis nekā zinātnieks.
Ņūtons bija pazīstams galvenokārt kā alķīmiķis un teologs, bet tikai kā dabaszinātnieks. Ir pamatots iemesls uzskatīt, ka monētu kaltuves vadītājs nebija nejaušs alķīmiķis; tieši viņa laikā Anglijas kase tika papildināta ar vairākām tonnām zelta, kura izcelsme joprojām nav zināma.
Ņūtona slava bija tik liela, ka viņam veltītais grandiozais kenotafs, kas pārspēj Ēģiptes piramīdas, var pārsteigt tikai mūsu laikmetnieku, nevis 18. gadsimta zinātnieku. Jo dabaszinātne bija pilnīga pasaules izziņas sistēma, starp fiziku un teoloģiju nepastāvēja necaurlaidīga šķirtne. Un Ņūtons bija tieši tas cilvēks, kurš bija veiksmīgi realizējis atdzīvinošu veselumu – pasaules uzskatā un veiksmīgā alķīmijā.
Franču arhitektu, atšķirībā no autoritārajiem, padomju vai fašistiskajiem arhitektiem, iedvesmoja Radītāja varenība un neaptverams, intriģējošu mīklu pilns visums. Tieši no tā izriet grandiozitāte, kas caurvij viņa ieceres, nevis vēlme slavēt mirstīgos vadoņus, kuru godība ir kā rīta, pārejoša rasa. Un Ņūtons bija tas retais burvis, burvis, kurš manifestēja dievišķā prāta varenību, kas pievērsās gan dziļiem, garīgiem noslēpumiem, gan tīri pragmatiskiem, fiziskiem noslēpumiem, kurus vēlāk slavināja viduvēji prāti, kas neievēroja galveno.
Šis neoklasicisma piekritējs un radītājs uzskatīja, ka gaisma var izraisīt īpašu sajūtu – dievišķa gara klātbūtni. Šī ideja ir daudzu projektu pamatā. Piemēram, Ņūtona gigantiskajā sfērā naktī būtu jādeg spēcīgai ugunij, kas simbolizē sauli. Un dienas laikā dienas gaismas stari, kas izplūst caur īpašiem caurumiem, kas imitē zvaigznājus, radīs zvaigžņotas debess ilūziju, izgaismojot un iedvesmojot ar saviem stariem.
Tieši cipreses tiek stādītas uz trīsstāvīga cilindriska pamata, jo senajā Grieķijā un Romā šie koki bija sēru un sēru simbols. Sfērisks portāls nomainīja garo, tumšo tuneli, kas veda uz milzīgo tukšumu, uz Ņūtona sarkofāgu. Šeit mākslīgajām zvaigžņotajām debesīm jutīgos cilvēkos jārada bezgalības efekts – īpašs prāta stāvoklis, ko pārsteidz Visuma grandiozitāte, un līdz ar to dievišķs prāts, kas spēj uztvert šo varenību.
Par laimi, šādu grandiozu projektu nevarēja īstenot – daudzu iemeslu dēļ. Jo franču arhitekta gigantisms ir galēji makabrisks, uzsverot nāves varenību, nevis dievišķos spēkus, kas to atdzīvina. Nāves triumfam pār dzīvību nevajadzētu būt tik acīmredzamam.
Vai Emocionālais gigantisms Etjēna-Luī Bullē darbā – The Newton Cenotaph Project ir mūsdienīga mākslas izstāde vai vēsturisks projekts? Kas ir galvenais mērķis šīs iniciatīvas un kā tā ir saistīta ar šo cenuhu?