Sociālā hipotēka

Pašreizējā Krievijas hipotēka ir nepieejama plašajai iedzīvotāju daļai un nevar atrisināt mājokļu problēmu. Šajā sakarā jau ir sākušās runas par to, ka pastāv atšķirība starp hipotēkām un hipotēkām, ka “bagātajai” minoritātei būtu jāizstrādā komerciālas hipotēkas un “nabadzīgajiem” vairākumam būtu jāpārdomā kaut kāda veida “sociālā hipotēka”. Vai šādas sarunas ir likumīgas un vai hipotēka var būt atšķirīga dažādām iedzīvotāju kategorijām??

Ir pilnīgi acīmredzami, ka valstī ar tik būtisku dzīves līmeņa diferenciāciju nosacījumiem mājokļa nodrošināšanai sociāli neaizsargātiem iedzīvotāju slāņiem vajadzētu atšķirties no programmām, kas vērstas uz diezgan šauru “bagāto” slāni. Tieši šis faktors ir fakts, ka hipotēka, kas tikko sākusi veidoties, jau ir sākta dalīt “sociālajā” un “komerciālajā”.

Šīs dalīšanas atbalstītāji apgalvo šādi: “sociālajai hipotēkai” vajadzētu būt balstītai uz valsts atbalstu, tai būtu jāattiecas tikai uz sociāli neaizsargātiem pilsoņiem, un tās ietvaros mājokļa apstākļu uzlabošanai vajadzētu notikt tikai noteikto sociālo normu ietvaros..

“Komerciālā hipotēka”, tieši pretēji, pastāv pilsoņiem, kuriem ir pietiekami augsti ienākumi, lai viņi varētu patstāvīgi izpildīt savas aizdevuma saistības. Šī hipotēka jāveic tirgus apstākļos bez valdības iesaistīšanās.

Likumdošanas līmenī jau ir sākusies līdzīga hipotēku dalīšana “sociālajā” un “komerciālajā”. Jo īpaši tas tika atspoguļots federālajā mērķprogrammā “Mājokļi”, kas bija izstrādāts laika posmam līdz 2013. gadam, kā arī hipotēku kreditēšanas sistēmas attīstības koncepcijā, kas pieņemta ar valdības 2000. gada 11. janvāra dekrētu..

2003. gada beigās Valsts dome aicināja attiecīgos departamentus izstrādāt īpašu likumu par “sociālo hipotēku”, kas paredzētu vispārēju noteikumu ieviešanu tā ieviešanai valsts sektora darbiniekiem un iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem.

“Sociālās hipotēkas” atbalstītāji (sauksim tos par “populistiem”) uzskata, ka ir iespējams skaidri atšķirt “komerciālo” un “sociālo” hipotēku. Galvenais, pēc viņu domām, ir tas, ka pēdējais neattīstās “pievelkot” un viss, kas tiek piešķirts no budžeta, ir absolūti caurskatāms, un ir arī skaidri noteikts, kurš var paļauties uz šiem maksājumiem.

“Sociālā hipotēka” ir pseidohipotēka?

Tomēr pat nespeciālists saprot, ka “sociālās hipotēkas” ieviešana radīs daudz jautājumu saistībā ar to, kuri būtu klasificējami kā sociāli neaizsargāti un zemu ienākumu pilsoņi. Problēma ir tā, ka šeit nav skaidru vērtēšanas kritēriju un, šķiet, tā nevar būt. Pirmkārt, valsts ir pārāk liela, un ienākumi, kas tiek uzskatīti par lieliem vienam reģionam, nav citam. Otrkārt, oficiālo ienākumu līmenis valstī, kurā lielākoties strādājošie saņem “pelēkās” un “melnās” algas, nav objektīvs rādītājs. Treškārt, “budžeta sfēras” jēdziens ir ārkārtīgi neskaidrs, jo tagad retam skolotājam vai ārstam nav papildu ienākumu.

“Sociālās hipotēkas” ieviešanai ir arī principiāli pretinieki (sauksim tos par “tirgus spēlētājiem”), kuri uzskata, ka visi jautājumi, kas saistīti ar mājokļu kreditēšanu, būtu jāatrisina vispārīgi un saskaņā ar vienotiem standartiem, ko nosaka tirgus, nevis ierēdņi..

Viņuprāt, viss, kas tiek darīts, neņemot vērā tirgus likumus, ir no ļaunā, un “sociālā hipotēka” ir pseidohipotēka, kas sagrauj visus tirgus mehānismus. Jā, tā vispār nav hipotēka, bet gan mājokļa pirkšana pa daļām, kad mākslīgi tiek pazemināta aizdevuma likme un reālās dzīvokļa izmaksas, un starpība tiek atmaksāta ar budžeta naudu. Bet budžetā nav naudas, un praktiski cilvēki jau sen ir sapratuši, ka ar tā palīdzību nav iespējams atrisināt 80% valsts iedzīvotāju mājokļu problēmas..

Tāpēc “tirgus cilvēki” saka: ja valsts vēlas uzlabot savu pilsoņu dzīves apstākļus, tad ļaujiet tai palīdzēt konkrētiem cilvēkiem. Procentu likmēm un standartiem hipotēku kredītu izsniegšanai jāpaliek balstītam tirgū, tikai bankai sniegtajā ienākumu deklarācijā pilsoņiem ar zemiem ienākumiem kā aizdevuma atmaksas avotiem jānorāda tiesības saņemt budžeta palīdzību, ko apstiprinājusi jebkura valsts institūcija (piemēram, pašvaldība). Patiešām, bankām faktiski nav svarīgi, kur aizņēmējs ņem līdzekļus aizdevuma samaksai, vai tā ir viņa alga vai subsīdija; galvenais ir tas, ka finansējuma avots ir nemainīgs un uzticams.

Daži “tirgotāji” ir pat pārliecināti, ka “sociālā hipotēka” var būt kaitīga, it īpaši, ja ar to mēs domājam kaut ko tādu, kas cilvēkam ļauj kaulēties nevis par tirgus aizdevumu, bet par ļoti lētu vai parasti bezmaksas aizdevumu uz budžeta līdzekļu rēķina. Īpašas bažas rada iespējamība, ka citi pilsoņi, zinot par iespēju saņemt aizdevumu praktiski bez maksas, nesolīs aizdevumus, kas tiek sniegti par tirgus procentiem.

Efektivitāte joprojām ir apšaubāma

Valsts jau ir mēģinājusi izveidot sava veida “sociālo hipotēku”, izstrādājot programmas mājokļa nodrošināšanai ar kredītu militārpersonām un budžeta sfēras darbiniekiem. Līdz šim viņi nav devuši manāmu pozitīvu efektu, jo vietējās amatpersonas pašas nezina, ko un kā darīt šajā virzienā..

Kamēr nekustamā īpašuma tirgus paliek nestabils, nevar būt šaubu, piemēram, par pirmā iemaksu samazināšanu (tagad tas ir 30% no dzīvokļa izmaksām). Tajā pašā laikā bankas min augstus riskus. Un tie ir diezgan saprotami. Piemēram, kādu laiku ir atļauts izlikt no hipotēkas cilvēkus, kuri nespēj nomaksāt aizdevuma parādu. Bet, kā izrādās, tas ir pretrunā ar konstitūciju, ja likumpārkāpēja dzīvoklis ir vienīgais un nav atrisināts jautājums par viņam alternatīvu mājokļu nodrošināšanu. Par mājokļu pārvietošanu un pašvaldību “īres namiem” tiek runāts lēnām, taču tas viss ir tikai lūpu pakalpojums. Un kāpēc pašvaldībai, teiksim, tās bilancē vajadzētu būt “sociālajām mājām”??

Dažos reģionos tiek mēģināts no budžeta subsidēt hipotēku kredītu procentu likmes. Bet šīs pieejas efektivitāte ir apšaubāma. Galu galā šādām subsīdijām vajadzētu būt spēkā visu aizdevuma termiņu, un tas ir vismaz 10–15 gadi. Teiksim, ka šodien šiem mērķiem budžetā ir iekļauta noteikta summa. Un kas notiks rīt, ja, piemēram, samazināsies pasaules naftas cenas un palēnināsies ekonomikas izaugsmes tempi? Viņi sāks pārskatīt izdevumu posteņus, un visa “sociālās hipotēkas” sistēma sabruks?

Ko darīt?

Joprojām nav atklāts jautājums par mājokļa kredītu pieejamību plašajai Krievijas pilsoņu masai. Ir skaidrs, ka vienīgais iespējamais veids, kā vienkāršot piekļuvi hipotēkām, ir mājokļa izmaksu samazināšana. Lai to izdarītu, piedāvājumam tirgū ir ievērojami jāpārsniedz pieprasījums. Bet vai mēs to varam gaidīt tuvākajā nākotnē??

Šeit valsts spētu apgriezties pilnā spēkā, meklējot papildu budžeta līdzekļus mājokļu celtniecības finansēšanai. Bet kur tur … Neskaidrā termina “sociālā tirgus ekonomika” ziņā ir daudz vieglāk izspiest no uzņēmējdarbības priekšrocības.